Šis Vēstules ebrejiem 12:15. pants labi atgādina padomu, "pielūkot, lai neviens nezaudē Dieva žēlastību"... šoreiz pavisam ironiskā kārtā, jo rūgta sakne patiešām ir izaugusi, pavisam fiziski redzama, mūsu dievnamā, un tagad mēs ar viņu cīnāmies. Tas notiek tā - vispirms pamats (lasi -dievkalpojuma telpas grīda) no nesatricināma kļūst mīksts un vēl mīkstāks, tad draudzes kopējās dziesmas laikā es "..(ne)sarg(ājos), ..(un).., maldu līdzi aizrauta, ..zaudēju savu stipro pamatu" kā 2.Pētera vēstules 3:17 (lasi - acumirklī zem klavierēm izveidojās bedre, kuru tikpat acumirklī piepildīja manas kājas). Tad brāļi lika galvas kopā, apspriedās, ka "būs smalko smaržu vietā puvuma smaka" kā Jesajas 3:24. Un tagad mēs ar to cīnāmies, lūk, fotogrāfijās redzamajā veidā.
Bet ja pavisam nopietni, tad nepilnus trīs gadus atpakaļ veicot remontu, nebija ne mazākās ziņas no slapjās pelējuma sēnes, kas tagad liek mums izplēst, izmēzt, iztīrīt un atjaunot. Labprāt pieņemam padomus, kā to darīt vispraktiskākajā veidā! Bet mēs turpinām dievkalpojumus, jo vēl jau pus zāle mums ir ar drošo pamatu, un laipni gaidīsim jūs, gan tagad, gan arī pēc remonta!
